Skrebele interneta žurnālā Satori raksta, ka Latvijas himna viņai nekad nav patikusi tās reliģiskā satura dēļ: "Es vienmēr centos izvairīties no pasākumiem, kur tā būtu jādzied vai jāklausās, jo man likās nepieņemami piedalīties sev svešas reliģijas rituālā, t.i., lūgšanā kristīgajam Dievam. Man izvairīšanās no šī valsts simbola likās tikpat pašsaprotama kā līkuma mešana Rīgas ielās esošajām baznīcām. Tomēr sekulārisma principam neatbilstoši vārdi nav vienīgais Latvijas himnas kauna traips."

Tomēr visvairāk mākslinieci neapmierina tas, ka Baumaņu Kārļa sacerētā Latvijas himna patiesībā esot plaģiāts!

"Latvijas himnas pirmsākumi ir meklējami 1778. gadā, kad Johans Gotfrīds Herders apkopoja un izdeva grāmatiņu ar vācu tautasdziesmām. Šajā grāmatiņā bija arī burvīga dziesmiņa par mīlestību, kuras nosaukums ir "Wenn ich ein Vöglein wär" (tulk. – "Ja es būtu putniņš")," raksta Skrebele.

Augstāk varat noklausīties dzejnieces minēto dziesmu Minhenes sieviešu kora izpildījumā. "Manuprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka šīs vācu tautasdziesmas melodija ir aizdomīgi līdzīga Latvijas himnas melodijai. Pietiekami līdzīga, lai Baumaņu Kārļa sacerējumu varētu atzīt par plaģiātu," uzskata literāte.

Viņa arī norāda, ka šī melodija tiek izmantota kā Vācijas pilsētas Oldenburgas neoficiālā himna: "1844. gadā lielhercogiene Cecīlija fon Oldenburga paņēma melodiju no jau minētās tautasdziesmas par cilvēciņu, kurš gribēja lidot pie sava mīļotā. Viņa šo melodiju mazliet pamainīja un izveidoja "savu" skaņdarbu."

"Pāris gadu desmitus vēlāk Baumaņu Kārlis paņēma šo pašu melodiju, un tapa mums visiem zināmā dziesma, kas tika atskaņota pirmajos Dziesmu svētkos. Un tālāko stāstu ikviens lasītājs jau zina," melodijas stāstu rezumē Skrebele.

Skrebele arī atklāj, ka Baumaņu Kārlis piesavinājies ne tikai melodiju, bet arī vārdus, kuri acīmredzot paņemti no Cariskās Krievijas himnas "Dievs, sargi Caru!". "Sanāk, ka oriģināla ir tikai tā daļa par dancošanu, dziedošajiem latvju dēliem un ziedošajām meitām. Es teiktu, ka tas ir visai maz," spriež māksliniece.

"Bet galvenais jautājums ir, ko ar šādu plaģiātu iesākt? Te ir divi varianti. Mēs varam konsekventi pateikt, ka plaģiāts ir slikts, ka kopēt nedrīkst ne tikai studentu diplomdarbus, bet arī valstu himnas. Šajā gadījumā Latvijas himna ir jāmaina," uzskata Skrebele. "Protams, pastāv arī otrs variants – mēs varam pateikt, ka mākslā ir atļauts "iedvesmoties un pārņemt". Mēs varam pateikt, ka ir normāli savas valsts himnā izmantot citas tautas mūziku. Bet tādā gadījumā Latvijas skolu programmās būtu jāiekļauj informācija par to, kā ir cēlusies Latvijas himnas melodija. Noklusēt faktus nav smuki."

"Tolaik plaģiātisma jēdziens tā mūsdienu izpratnē vēl nepastāvēja, un, visticamāk, himnu sacerēdams, Baumaņu Kārlis neizjuta nekādus ētiskas dabas sirdsapziņas pārmetumus, jo arī pārējie jaunlatvieši kopēja uz nebēdu no vāciešiem," Latvijas himnas autora motīvus komentē Skrebele. "Diemžēl Baumaņu Kārļa dziesma ir viens no nesmukākajiem piemēriem – kamēr citi autori pārņēma tikai idejas vai atsevišķus elementus, uz kuru pamata sacerēt savus, oriģinālus darbus, Baumaņu Kārlis burtiski pārkopēja visu dziesmas melodiju, tajā pamainot vien pāris notis. Tolaik šāda kopēšana bija pieņemama, bet mūsdienās tam tā vairs nevajadzētu palikt."

"Tagad situācija ir citādāka, jo līdz mūsdienām latviešu mūziķu vidū ir bijuši arī talantīgāki cilvēki, kuri ir spējīgi arī uz kaut ko labāku par nožēlojama plaģiāta sacerēšanu," raksta dzejniece.

"Publiskajās diskusijās par himnas nomaiņas jautājumu parasti parādās tikai viens vienīgs arguments par labu esošās himnas saglabāšanai, proti, tās izcelsme un vēsture, jo tā esot pirmā latviešu oriģināldziesma un tā tika dziedāta Dziesmu svētkos," spriež Skrebele. "Īstenībā ir tieši pretēji – himnas izcelsme ir tik apkaunojoša, ka tas ir vēl viens iemesls par labu tās nomaiņai."